Lai Guntim zaļš un ziedošs debesu dārzs!
Ar skumjām sirdī paziņojam, ka 31.decembrī, 63 gadu vecumā, pēc cīņas ar Covid-19 mūžībā devies Guntis Vītoliņš, mūsu visu kolēģis, biedrs, viens no Stādu Audzētāju biedrības dibinātājiem, Stādu parādes idejas autors un organizētājs, Stādaudzētavas ‘Dimzas’ vadītājs.
Gunta dēls, SAB valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš par tēvu raksta:” Aizgāja pārāk jauns, pārāk ātri, bet tas ir tik raksturīgi viņam - radīt un tad aiziet, lai radītu ko jaunu. Pavisam noteikti tā viņš radīja stādaudzētavu “Dimzas”, Stādu parādi, tā viņš darbojās Stādu audzētāju biedrībā un citur. Atlika vien apbrīnot, kā viņam izdevās atrast kopēju valodu ar ikkatru, ar kādu spēku un pārliecību viņš aizstāvēja savas idejas un pārliecināja citus, ar kādu enerģiju viņš gāja caur dzīvi. Savā mūžā viņš paspējis paveikt apbrīnojami daudz.
Guntis dzimis 1957. gada 8. janvārī. Bērnība pagājusi Rīgā un Jūrmalā. Savulaik pabeidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti. Jautāts – kā dzīvi saistījis ar stādu audzēšanu – atbildēja, ka lielu iespaidu uz izvēlēto ceļu atstāja vectēvs, pazīstamais dāliju selekcionārs Kārlis Ruks un māte Māra, kas nodarbojās ar puķu audzēšanu.
Guntis bija dārzkopis, stādu audzētājs, stādaudzētavas “Dimzas” dibinātājs un vadītājs, Latvijas patriots, aizrautīgs pirtsmīlis, mīlošs vīrs un piecu bērnu tēvs. Ģenerēt un realizēt idejas kopā ar domubiedriem sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Tā viņš izveidoja “Dimzas”, tā kopā ar vadošajām stādaudzētavām viņš dibināja un visu mūžu aktīvi darbojās Stādu audzētāju biedrībā. Tā tika radīta Stādu parāde un virkne citu ar dārzkopību un pirti saistītu pasākumu. Tomēr tieši savā stādaudzētavā un Stādu parādē viņš ielika sirdi un dvēseli.
Guntis ir bijis tas, kas visaktīvāk ir aizstāvējis tieši Latvijā audzēto stādu ražošanu, nekad neliedza padomu un labprāt dalījās ar to, ko bija izdevies sasniegt, uzzināt. Tāds nu viņš bija.”
Diemžēl šis COVID laiks ir mainījis arī atvadīšanos. Šobrīd to var izdarīt tikai Gunta ģimene. Tomēr pulcēšanās ierobežojumi kādreiz beigsies un tad Andrejs un Gunta ģimene aicinās ikvienu uz stādaudzētavu “Dimzas” atcerēties un pieminēt Gunti. Andrejs cer, ka tas varētu notikt īsi pēc ceriņu ziedēšanas – tad, kad ziedēs ūdensrozes. “Dimzu” sirdī aug simtgadīgs ozols – tur tiksimies un kopā atvadīsimies.
